Magnētiskās rezonanses attēlveidošanas (MRI) fiziskais pamats ir kodolmagnētiskās rezonanses (NMR) parādība. Lai vārds “kodolenerģija” neradītu cilvēku bailes un novērstu kodolstarojuma risku KMR pārbaudēs, pašreizējā akadēmiskā sabiedrība ir mainījusi kodolmagnētisko rezonansi uz magnētisko rezonansi (MR). MR fenomenu atklāja Blohs no Stenfordas universitātes un Hārvardas universitātes Purčels 1946. gadā, un abiem 1952. gadā tika piešķirta Nobela prēmija fizikā. 1967. gadā Džaspers Džeksons vispirms ieguva dzīvu audu MR signālus. 1971. gadā Damians no Ņujorkas štata universitātes ASV ierosināja, ka ir iespējams izmantot magnētiskās rezonanses fenomenu vēža diagnosticēšanai. 1973. gadā Loterbārs izmantoja gradienta magnētiskos laukus, lai atrisinātu MR signālu telpiskās pozicionēšanas problēmu, un ieguva pirmo ūdens modeļa divdimensiju MR attēlu, kas lika pamatu MR pielietošanai medicīnas jomā. Pirmais cilvēka ķermeņa magnētiskās rezonanses attēls dzimis 1978. gadā.
1980. gadā tika veiksmīgi izstrādāts MRI skeneris slimību diagnosticēšanai, un tika sākta klīniska pielietošana. Starptautiskā magnētiskās rezonanses biedrība tika oficiāli dibināta 1982. gadā, paātrinot šīs jaunās tehnoloģijas pielietošanu medicīniskās diagnostikas un zinātniskās izpētes nodaļās. 2003. gadā Lauterbu un Mansfīlds kopīgi ieguva Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā, atzīstot savus lielos atklājumus magnētiskās rezonanses attēlveidošanas pētījumos.
Ievietošanas laiks: jūnijs-15-2020