Elektrons ir sava veida elementārdaļiņa ar noteiktu masu un negatīvu lādiņu. Tas var veikt divu veidu kustības; viens ir pārvietoties pa orbītu ap kodolu, bet otrs ir griezties pa asi, kas iet caur tā centru. Tā kā elektronu kustība rada momentus, kustības laikā rodas strāvas un magnētiskie momenti. Pielietotajā konstantā magnētiskajā laukā H elektrona magnētiskais moments darbojas kā mazs magnētisks stienis vai adata. Tā kā elektrona spina kvantu skaitlis ir 1/2, elektronam ārējā magnētiskajā laukā ir tikai divas orientācijas: viena ir paralēla H, kas atbilst zemam enerģijas līmenim, enerģija ir -1/2gβH; viens ir antiparalēli H, kas atbilst augstajam enerģijas līmenim, enerģija ir +1/2gβH, un enerģijas atšķirība starp diviem līmeņiem ir gβH. Ja virzienā, kas ir perpendikulārs H, tiek pievienots frekvences v elektromagnētiskais vilnis, lai izpildītu nosacījumu hv=gβH, zema enerģijas līmeņa elektroni absorbē elektromagnētiskā viļņa enerģiju un pāriet uz augstāku enerģijas līmeni, ko sauc par elektronisko paramagnētisko rezonansi. .